Reageer op: Kerstfietstocht jeugd en koken op een vuurtje

[GAzmi9292]

Bija tāds posms, kad es vienkārši nespēju būt nekur. Ne mājās, ne darbā, ne ar draugiem. It kā es būtu iesprūdis starp divām stacijām, kur vilciens nekad nepiebrauc. Toreiz es sāku meklēt vavada promo codes, jo biju dzirdējis, ka tur var nedaudz atslābināties. Godīgi sakot, es nemaz necerēju uz lielu laimestu. Es gribēju tikai to sajūtu, ka kaut kas notiek. Ka esmu kaut kur, kur nav jādomā par rēķiniem, par vientulību, par to, ka mans telefons klusē jau nedēļu.

Tas sākās pavisam nevainīgi. Kāds vakars, kad biju pārāk noguris, lai skatītos filmu, bet pārāk nemierīgs, lai aizmigtu. Es atvēru lapu, ievadīju vavada promo codes, un pēkšņi ekrāns kļuva par vietu, kur es varēju pazust. Nebija nekādu lielu cerību. Bija tikai klikšķi, griezieni, skaņas. Un tas bija labi. Vismaz kaut kas cits, nevis tās pašas domas pa apli.

Pirmās dienas nebija patīkamas. Es zaudēju. Maz, bet zaudēju. Un tas kaitināja. Es jutos stulbi. Kā pieaugušais cilvēks, kas sēž pie datora un cer, ka trīs simboli sakritīs. Bet tajā pašā laikā tas bija savādi mierinoši. Jo, kamēr es spēlēju, es nedomāju par to, cik tukšas ir manas brīvdienas. Es nedomāju par to, ka mans bijušais draugs jau sen ir pārcēlies uz citu pilsētu. Es vienkārši biju tur. Un tas jau bija kaut kas.

Pēc nedēļas es atkal iegāju. Atkal meklēju vavada promo codes. Šoreiz es biju nedaudz mierīgāks. Es sāku saprast, ka tas nav par naudu. Tas ir par to, ka es varu aizbēgt no realitātes uz divdesmit minūtēm. Un tad atgriezties. Bet atgriešanās vairs nebija tik sāpīga. Jo es zināju, ka vakarā atkal būs tas mirklis, kad es varu vienkārši būt.